Devons (devona periods)
Devona perioda nosaukums saistīts ar Devonšīras grāfisti Anglijā, kad 1839.gadā zinātnieki veica plašus sarkanā smilšakmens pētījumus, salīdzinot vairāku reģionu nogulumiežus. Devons ir ceturtais paleozoja ēras periods pirms 410- 355milj. gadu. Silūra perioda beigās un devona perioda sākumā notika kontinentu pārgrupēšanās. Austrumeiropas kontinents  sakļāvās ar  Ziemeļameriku. Tā izveidojās Eiroamerikas kontinents. Šī superkontinenta sakļaušanās vietā notika krokošanās un zemes garozas pacelšanās, kas sevišķi intensīva bija agrajā devonā. Sekoja aktīva kalnu grēdu denudācija – iežu noārdīšanās, sairšanas process, drupu materiālu pārnešana un izgulsnēšanās seno kontinentu malas jūrās un to piekrastes līdzenumos. Veidojās biezas sarkano iežu slāņkopas – sarkanie smilšakmeņi. Latvijas teritoriju klāja sekla jūra, tikai atsevišķās vietās bija lagūnas un sauszeme. Siltajā jūrā sevišķi strauji attīstījās bezžokleņi un zivis. Sārtie un  pelēcīgie smilšakmens ieži, kas spoguļojas Gaujas un tās pieteku ūdeņos, ir veidojušies pirms 350 – 370 miljoniem gadu.

Smilšakmens
Tas ir nogulumiezis, kas veidojies ūdens straumēm sanesot smilšu graudus devona perioda lagūnās un jūrā, bet pēc tam miljonu gadu gaitā tiem sacementējoties. Galvenie minerāli smilšakmens sastāvā ir kvarcs un laukšpats. Tātad, smilšakmens ir  sacementēti smilšu graudiņi. Gaujas NP teritorijā sastopamais smilšakmens var būt sacementēts ar dzelzs oksīdu, kalcītu, mālu. Pēc graudu lieluma izšķir rupjgraudainu, (1 – 0,5mm), vidējgraudainu, (0,5 – 0,25mm), smalkgraudainu (0,25mm- 0,1mm)  smilšakmeni. Smilts – smilšakmens galvenā sastāvdaļa ir nogulumiezis, kas veidots no atsevišķiem noapaļotiem minerālu graudiem iežu un gliemežvāku atlūzām.

Svītas
Ģeogrāfiskie nosaukumi devona slāņkopām. Autors ir ģeologs P. Liepiņš. Gaujas NP zemes virspusē - upju krastu atsegumos redzami galvenokārt augšdevona Gaujas un Amatas svītu nogulumi – sarkani smilšakmeņi ar māla un aleirolīta starpkārtām un lēcām.

Aleirolīti
Sacementējušies, blīvi nogulumieži, kuru sastāvā ir vairāk nekā 50% kvarca, laukšpata un vizlas drupiežu daļiņas.

Bruņuzivis (placodermi - plātņādaiņi)
Izmirušu zivju klase, kas dzīvoja devona periodā. Pārsvarā palielas zivis (garums līdz 1,2m), retāk -  gigantiskas (līdz -6m). Zivju iekšējo skeletu veidoja skrimslis, bet ārējo -  dermālas izcelsmes kaula bruņas,  kas klāja galvu un ķermeņa priekšdaļu. Vairākumam zivju galvu un ķermeni savienoja locītava, kas nodrošināja galvas kustību vertikālā virzienā. Acis aizsargāja kaula gredzens. Latvijā bruņu zivis konstatētas Gaujas, Braslas  Salacas un citu upju krasta atsegumos, kā ari devona māla atradnēs. Lodes māla karjera daļa ir valsts nozīmes aizsargājams ģeoloģisks dabas piemineklis. Lielās sugu daudzveidības dēļ  bruņuzivis noder par vadfosīlijām devona stratigrāfisko vienību identificēšanai visā Baltijā.
Gaujas nacionālā parka teritorijā Gaujas un Braslas smilšakmens atsegumos zivju fosiliju atlieku pētījums veicis Straupē dzimušais zinātnieks V. Gross. Lielu ieguldījumu devuši zinātnieki N. Delle ( pirmais latviešu ģeologs - devona nogulumu pētnieks)un E. Krauss.

Alas
Dažāda lieluma dobumi un tukšumi zemes garozas augšējos slāņos. Iedala divās grupās – dabiskajās un mākslīgajās. Dabiskās alas pēc izcelsmes iedala karsta, sufozijas, abrāzijas un tektoniskajās.

Sufozijas alas
Tās veidojušās, pazemes ūdeņiem mehāniski izskalojot un iznesot no iežu plaisām sīkus iežu graudiņus (galvenokārt smilšakmens graudiņus), tādēļ sufozijas alas sauc arī par avotu alām. Latvijā aptuveni 90 %  alu ir sufozijas alas - Gūtmaņa ala, Pētera ala, Kraukļa ala, Lielā un Mazā Ellīte un visas Latvijas Velnalas.  Gaujas krastos, ūdens straumei izskalojot iežus, izveidojušās daudzas nelielas nišas un grotas, kas parasti ir īsas, ar plašām ieejām. Jumpraviezī - Taimiņu sprauga, Gūdu klintīs – Gūdu niša, arī Spriņģu iezī un citur.
Vienīgā tektoniskajos procesos veidojusies plaisveida ala Latvijā ir Bruņa ala Amatas krastā, Cēsu rajonā.  Pārsvarā alas veidojušās vairākos dabas procesos pēc kārtas. Gūtmaņalu un  Krimuldas Velnalu pirms daudziem tūkstošiem gadu sāka veidot senās Gaujas ūdeņi. Vēlāk tās turpināja veidot avotu ūdeņi. Vairāku sufozijas alu veidošanās sākumā bijušas sīkas tektoniskas plaisas.