Raugoties Gaujas nacionālā parka kartē, redzam, ka parka centrālais nervs ir zila līkloču līnija - Gauja. Bet Gaujas ceļu noteic unikālais dabas piemineklis – senleja, kuru ģeoloģiskie procesi veidojuši vispirms, zem kuras ir paslēpta vēl senāka un daudz dziļāka ieleja. Tā kalpo kā virzienrādītājs upēm, gravām ar strautiem un avotiem. Kā ap milzīgu magnētu te grupējas ģeoloģisko objektu kopas.
Sārtie, zeltainie un pelēkie smilšakmens ieži, kas spoguļojas Gaujas un tās pieteku ūdeņos, ir tūkstošreiz vecāki par mūsu rakstīto vēsturi - veidojušies pirms 350 – 370 miljoniem gadu. Gaujas smilšakmens atsegumos redzamie slāņi ir pašas dabas darinātas akmens grāmatas lapas, kurās ierakstīti miljoniem gadu veci notikumi, kuri vēsta par to, ka devona periodā Gaujas nacionālā parka teritoriju klāja jūra. Ūdens straumes sanesa smilšainas, putekļainas un mālainas iežu daļiņas, kas nogulsnējās, sablīvējās un sacementējoties, veidoja tagad atsegumos redzamos smilšakmeņus un dolomītus jeb nogulumiežus.
Ģeoloģijā iežu veidošanās vēsture iedalīta periodos. Gaujas nacionālā parka upju un vecupju krastos redzamie smilšakmens ieži veidojušies devona periodā, precīzāk, augšdevona laikā. Gaujas pieteku krastos sastopami galvenokārt Gaujas svītas (D3gj) smilšakmeņi ar māla un aleirolīta starpkārtām, piemēram, Sietiņiezis, Zvārtes iezis, Ērgļu klintis, Ķūķu klintis - valsts nozīmes aizsargājamie dabas pieminekļi.
Virs Gaujas svītas nogulumiem klājas augšdevona Amatas svītas (D3amt) smilšakmeņi, kas sastopami galvenokārt parka dienvidaustrumos, pārsvarā Gaujas kreisajā krastā un tās kreisā krasta pieteku Amatas, Raunas, Rauņa, Vējupītes krastu atsegumos, piemēram, Ainavu krauja - pie Kārļu zivjaudzētavas.
Gaujas nacionālajā parkā (Ministru kabineta noteikumi Nr. 175., Rīgā, 25.04.2001.) ir vairāk nekā 60 valsts nozīmes aizsargājamie ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi. Ievērojamākie no tiem Amatas krastos – Ainavu krauja, Dzilnas iezis, Ķaubju iezis, Vanagu iezis, Zvārtes iezis; Gaujas krastus grezno Līču - Laņģu klintis, Grīviņu iezis, Ērgļu klintis, Ķūķu klintis, Leimaņu iezis. Dodoties pa straumi lejup ar laivām vai kājām pa takām, Līgatnē varam apskatīt Spriņģu iezi, Jumpravu iezi, Katrīnas iezi, Gūdu klintis, Tītmaņu iezi, Launagiezi. Lejaslīgatnē ievērojamas sārtā smilšakmens klintis ir Lustūzis un Ānfabrikas klintis, kas arī atrodas valsts aizsardzībā. Siguldā un tās tuvumā ir 18 valsts nozīmes aizsargājami dabas pieminekļi; ievērojamākie ir Velnalas klintis, Piķenes krauja, Ziedleju klintis, Sautas kalns.
Gaujas nacionālajā parkā atrodas divas trešdaļas Latvijā zināmo alu. Gaujas un tās pieteku krastos, iežu atsegumos pie vecupēm vai attekām alas izveidojušās sufozijas procesu rezultātā. Tas ir gadu tūkstošu ildzis process - mehāniska smilšaino un putekļaini mālaino sīko daļiņu izskalošana ar pazemes ūdens straumēm no smilšakmens plaisām. Visas sufozijas alas veidojušās plaisās, tām ir trīsstūrveida forma ar arkveidīgam, ovālām ieejām. Visievērojamākās ir: Gūtmaņala - lielākā ala Baltijā, Kalējala - garākā, Siguldas Velnala – viena no populārākajām, „Lielā Ellīte” – neparastākā, ar arkām, alu un avotu.
Dodoties dabā, būsim saudzīgi. Vērosim, bet nepārveidosim!
