Klintis, ieži, akmeņi – vai tad tie arī ir jāsargā? Pēc tūrista un garāmgājēja izpratnes, tie taču ir cieti, blīvi un, domājams, mūžīgi greznos Gaujas un tās pieteku krastus. Kas ir biotops? Kāpēc šo nosaukumu piemēro arī smilšakmens atsegumiem? Tik daudz jautājumu radīsies jebkuram, kas Gaujas senielejā uzkavēsies ar pētniecisku interesi un klausīsies dabas gida stāstījumu.
Biotops ir vide, kur noteiktiem augiem un dzīvniekiem ir labvēlīgi, vienveidīgi dzīves apstākļi. Tas ir kādas biocenozes (piemēram, skujkoku meža, sūnu purva) aizņemtais zemes virsmas (sauszemes vai ūdens) nogabals ar visai vienādiem vides apstākļiem (klimats, reljefs, augsnes auglība, mitrums, noēnojums). Savukārt, biocenoze ir augu, dzīvnieku, sēņu un mikroorganismu kopa, kas dzīvo vidē ar vienveidīgiem apstākļiem (biotopā). Šo terminu biežāk lieto mežzinātnē. Bio – tā ir salikteņa pirmā daļa, kas nozīmē dzīve, dzīvība, tāds, kas saistīts ar dzīvības procesiem.
Visi Gaujas nacionālā parka smilšakmens atsegumi ir Eiropas nozīmes aizsargājamie biotopi. Tātad, jebkurš sarkanais, dzeltenais vai baltais devona iezis, ko parasti sauc par klinti vai iezi, ir vide, kur notiek nozīmīgi, aizsargājami dzīvības procesi. No attāluma šī pasaule ir sīka, neievērojama un ne pārāk koša. Ja kādu smilšakmens klinti apskatīsim tuvāk un uzmanīgāk, tad pamanīsim, ka uz tās graciozi rindojas trīs vai četru sugu mazas papardītes, dažāda izmēra un krāsas sūnas, klints sienai pieplakuši melni un pelēki ķērpji. Uz viena atseguma var atrast desmitiem dažādu sugu un pasugu pārstāvjus. Augstāk, plaisās un mālainajās kārtiņās smilšakmenī iesakņojušies dažādi augi, lejā pie ūdens - citi, kādā plaisā ieaudzis bērziņš, kaut kur uzzied pa drosmīgai puķei, kas tikko turas plānā augsnes kārtiņā. Tuvāk aplūkojot, arī ķērpju audzes atklāj savu savdabību. Un, ja vēl paņemsim lupu, tad ieraudzīsim mikropasauli – sūnu mežu, kas atgādina mazu tropu mežu ar dīvainiem kokiem.
Klintis izgrezno daudzas sugas, nozīmīgākās ir parastā saldsaknīte, trauslā pūslīšpaparde, liektā sariņsmilga; aļģes: zilaļģes - gleokapsu ģints sugas, hrookoku ģints sugas, šizotriha, kramaļģes, zaļaļģes; ķērpji – rūgtā pertuzārija, maisveida solorina, melnā cistokoleja; sūnas - mēlītes vijzobe, zilganā selānija, bālā jungermannija un citas. Neparasta un maza pasaule, kas turas uz smilšakmens! Taču tur nav tikai augi vien - uz klintīm un to plaisās mitinās arī dažādas dzīvas radībiņas: māņzirnekļi, zirnekļi, dažādas vaboles un divspārņi; putni - krasta čurkste, zivju dzenītis, ūpis.
Aizsargājamas ir netraucētas alas un visas sufozijas parādības, kas ar tām saistītas. Alas smilšakmens iežos ir savdabīga noslēgta pasaule. Tajās vienmēr ir nemainīga temperatūra un mitrums, absolūts klusums, kur neieplūst skaņas no ārpasaules, valda puskrēsla, ieejas daļēji sedz augi, iekšpusē, pustumsā labi jūtas alu spulgsūna un dažādi ķērpji. Pie ieejas un iekšpusē aug dažādas sēņu sugas. Īpašā mikroklimata dēļ alas par vislabāko ziemošanas vietu izvēlas sikspārņi. Šeit mitinās arī bezmugurkaulnieki - vaboles, moluski, dažādi zirnekļi, reizēm mājvietu iekārto arī āpši, lapsas, jenotsuņi.
Jebkurš netraucētas alas apmeklējums, jebkurš patvaļīgs skrāpējums vai rāpšanās smilšakmens iezī var neatgriezeniski izpostīt dabas rūpīgi veidoto sistēmu. Saudzēsim un aicināsi to darīt arī citus!
