Drabešu muižas vējdzirnavas celtas apmēram 19. gs. vidū un piederējušas baroniem Blankenhageniem. Dzirnavu rekonstrukcijas laikā ēkas sienā atrasts akmens ar uzrakstu ANNO 1852., iespējams, ka tas ir vējdzirnavu celšanas gads. Āraišu vējdzirnavas ir tā saucamā holandiešu tipa vējdzirnavas, kādas tagadējā Latvijas teritorijā parādījušās jau 14.gs. pie pilīm un muižām.

Šīm vējdzirnavām ir grozāma “galva”, ko dēvē arī par cepuri. Ar speciāla mehānisma palīdzību, stāvot dzirnavu pakājē, dzirnavu galvu pagrieza pret vēju.
Ceļot dzirnavas, atbildīgs moments bija galvenās “ass” – Lielā Mārtiņa - nostiprināšana dzirnavu centrā. Tas izgatavots no viena milzīga priedes baļķa.
Dzirnavās izbūvēti 4 stāvi, graudus trešajā stāvā bēra speciālā tvertnē - kratītājā, no kura tie nokļuva dzirnakmeņos, kas atrodas otrajā stāvā. Apakšējais dzirnakmens ir nekustīgs un to sauc par “gulētāju”. Dzirnakmenī ir izkaltas rievas - gropes. Griežoties augšējam akmenim – “ritētājam”, graudi tiek saberzti, un milti pa gaņģi (speciālu koka skreju) nonāk pirmajā stāvā, maisā. Kad dzirnakmeņu rievas nolietojas, tos ar speciāla mehānisma palīdzību paceļ sānis un uzasina. Tāpat dzirnavās darbojās speciāls pacēlājs, kas graudu maisus no pirmā stāva nogādāja trešajā stāvā.
Vējdzirnavas, jeb vējenes Drabužu muižā līdz ar ķieģeļu cepli un zāģenēm (ar tvaika spēku) pieminētas 1906. gada Rīgā izdotajā Konversācijas vārdnīcā.

Dzirnavas 1921. gadā nopirka Sturme, kas bija atbraucis no Krievijas. Pie dzirnavām bija arī amatnieka zeme, 5 ha liela. Sturme dzirnavās mala – miltus rupjmaizei, arī lopbarībai, taisīja putraimus. Pirms Sturmes par melderi strādājis Jēkabsons. Sturmes laikā vējdzirnavās bijusi iekārtota neliela darbnīca klavieru gatavošanai, jo malšana nav bijusi tik rentabla. Sturme vējdzirnavas 1925. gadā pārdeva namdarim Kārlim Lībantam. Pirkšanas laikā dzirnavas skaitījās rūpniecības uzņēmums, tādēļ tās tika novērtētas par 24 000 latiem, vēlāk saimniecība novērtēta par 18 000 latiem.
K. Lībants, namdaris būdams, gribējis ierīkot dzirnavās galdnieka darbnīcu, bet tas nav izdevies.

Kūts ar šķūni celta 1928. gadā (iepriekšējā bijusi kalna nogāzē, apmēram 20 m uz leju no pašreizējās). 1934. gadā Paulīne Eglīte (Lībanta meita) ar vīru aizgājusi dzīvot uz Cēsīm, bet no 1967. gada atkal atgriezusies „Vējdzirnavās”.
Vējdzirnavas bija pilnīgi izpostītas un tika atjaunotas 1982. - 1984. gadā, pateicoties Gaujas nacionālajam parkam. Atjaunošanas darbus vadīja meistars Ādolfs Bitmets, kurš cēlies no senas melderu dzimtas (viņa dzimtas vīrieši jau 4 paaudzēs bijuši melderi). Ādolfa tēvs, brālis un arī viņš pats strādājuši Lenču Kalnadzirnavās par melderiem.

Āraišu vējdzirnavās uzstādītas arī rokas dzirnavas. Agrāk tādas rokas dzirnavas atradās katrā lauku sētā, un malšana bija viens no smagākajiem sieviešu darbiem. Smagajā darbā laiku īsinot, tika dziedātas īpašas maltuves dziesmas. Svētkos arī dzirnavām bija jādod atpūta – akmeņus vajadzēja pacelt uz augšu, lai dzirnavās ienāk svētība. Jāņos vējdzirnavām bija jānopušķo visi četri spārni. Atjaunojot vai uzceļot vējdzirnavas, meistaram vajadzēja, pie spārna turoties, apgriezties vienu apli - tikai tad varēja cerēt, ka vējdzirnavas kalpos godam. Ādolfs Bitmets to patiesi izdarīja!

Ik gadus Jēkaba dienā jūlija beigās Āraišu vējdzirnavu kalnā Gaujas NP administrācija rīko Maizes dienu.

Informācija un ekskursijas:

Āraišu vējdzirnavas

Tālr: 29238208

Gaujas NP Apmeklētāju centrs Siguldā

Baznīcas iela 3

Sigulda, LV-2150

Tālr: 67800388, 28334331

Fakss: 67971344

E-pasts: ac@gnp.gov.lv