Gūtmaņala ir Latvijas visvairāk apmeklētā, vislielākā, visvecākā un visvairāk dažādos informācijas avotos aprakstītā ala.

Arheoloģisks piemineklis no 1967.gada, kā arī aizsargājams ģeoloģisks objekts no 1974.gada. Tā ir arī augstākā Latvijas ala un lielākā grota Baltijas valstīs: 10m augsta, 12m plata, 18,8m gara. Avotiņš, kas iztek no alas, senatnē kalpojis kā svētavots, tā ūdens uzskatīts par dziedinošu.

Ar Gūtmaņa alu saistās teika par Turaidas Rozi – Maiju un viņas traģisko mīlestību. 
Otra populāra teika stāsta par lībiešu virsaiša Rindauga skaisto un neuzticīgo sievu, ko vīrs aiz dusmām licis alā ierakt zemē. No sievas asarām radies avotiņš.

Par Gūtmaņa alu to iedēvējuši baltvācu ceļotāji, jo alai līdzās dzīvojis vietējais dziednieks, ārstēdams ļaudis ar avota ūdeni un dažādiem ārstniecības augiem. 20.gs. 30-tajos gados bija ierosinājums alas vārdu latviskot un dēvēt par Labvīra alu, taču šis nosaukums tautā neguva atsaucību.

Alas griestos redzamie gadaskaitļi liecina, ka tā ir senākais tūrisma objekts Latvijā. No literatūras avotiem vācu valodā ir atrastas ziņas, ka līdz pat 1812.gadam alas sienās bija saglabājušies gadaskaitļi 1521 un 1564. Senākais šobrīd daļēji saglabātais uzraksts ir „ANNA MAGDALENA VON TIESENHAVSEN ANNO 1667” alas griestu velvē virs avotiņa nelielās kaskādes.

Smilšakmenī var izlasīt arī baronu un muižkungu vārdus. Tos pēc viņu norādēm un pasūtījuma iegravējuši meistari, kas te uzturējušies un savus darbarīkus – kāpnes un grebšanas instrumentus – turējuši sev līdzās. Par samaksu tika iegravēti vārdi un citas ziņas.
Ziņas par sevi ir atstājušas ari dažādas studentu organizācijas. Ir redzams, ka senāki uzraksti ir veidoti arī latviešu valodā. Diemžēl vairums seno uzrakstu ir neglābjami zuduši, jo tie ir vairakkārt pārrakstīti. Tādejādi ir nokasīta līdz pat pusmetru bieza smilšakmens kārta.

Gravēt, rakstīt vai skrāpēt uz alas sienām nav atļauts, jo tas bojā šo miljoniem gadu veco smilšakmens iezi.