Gaujas nacionālais parks. Deviņdesmitie gadi

Deviņdesmitie gadi Gaujas nacionālajā parkā, tāpat kā visā valstī, bija pārmaiņu laiks. Mainījās pakļautība, ministrijas. Parks ieguva virsmežmiecības statusu. Tika likvidēts dabas aizsardzības inspektoru dienests, cerot, ka šīs funkcijas sekmīgi turpinās meža darbinieki. Tomēr pēc diviem gadiem parkā atkal bija inspektori.

Deviņdesmitie bija zīmīgi ar lielākas uzmanības pievēršanu nacionālā parka valsts un privāto mežu apsaimniekošanai, sekojot bijušo īpašumu atgūšanai, robežu dalīšanai, patvaļīgajai būvniecībai un meža zagšanai. Gaujas nacionālajā parkā, kur ir liels mežu īpatsvars un daudz privātīpašumu, nācās izbaudīt visas tās pašas zemes dalīšanas un pārdalīšanas galējības, ko pārējā Latvijas teritorijā. Dabas aizsardzībai nevienos laikos nav bijis atvēlēts daudz naudas. Liela daļa sasniegumu bija uz cilvēku entuziasma rēķina. Šajos „mērnieku laikos” parka kolektīvu sāka vadīt tikko kā no mežsaimniecības studiju sola nākušais enerģiskais direktors Jānis Strautnieks. Parka administrāciju papildināja 45 mežsargi un 5 mežziņi, kuriem nācās apgūt dažādas blakus jomas – apsaimniekot tūristu apmetnes, rīkot talkas, vasarās dežūrēt ugunsapsardzībā, dzēst ugunsgrēkus, meklēt meža zagļus, vadīt ekskursijas, apgūt datora lietošanas prasmes. Kabinetos pamazām paliekošu vietu ieņēma datori, printeri un skaneri, darbinieku kabatās – pirmie mobilie telefoni.

Ar Dānijas valdības atbalstu tika izstrādāts Gaujas nacionālā parka dabas aizsardzības plāns. Projektu vadīja dāņu ainavu arhitekte Aase Ostergard.

Līgatnes dabas takām 1995. gads ir īpaši nozīmīgs, jo tad no Rīgas Zooloģiskā dārza atceļoja trīs lācēni: Made, Puika un Mikus. No tā brīža pieauga Līgatnes popularitāte un apmeklētāji ieradās ne tikai tūrisma sezonā, bet arī ziemā un parastās darbdienās.

1999. gadā tika atjaunots iedzīvotājiem ļoti nepieciešams un tūristiem interesants tehnikas piemineklis – Līgatnes pārceltuve.

Deviņdesmitajos tika izdota nacionālā parka avīzīte un sadarbībā ar Latvijas TV veidoti raidījumi „Gaujas nacionālā parka kultūras programma”.

Deviņdesmitie beidzās atkal jūtot pārmaiņu vēju. 1999. gada rudenī daudziem parka darbiniekiem bija jāapdomā savas spējas pārkvalificēties un sākt kaut ko jaunu. Bija noslēdzies robežu ciršanas un īpašumu dalīšanas maratons. Mežsargu un mežziņu amati nākamajā gadu tūkstotī parka algu sarakstos vairs nebūs, jo galvenā prioritāte tomēr ir un paliek vides aizsardzība.